Pilnības meklējumos: kā tas kaitē un ko ar to darīt?

Perfekcionistu kodekss saka: vienmēr var izdarīt vēl labāk. Un ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka izdarīts ir slikti. Tad ko tur lielīties? Ir jākaunās! Kad kāds slavē pefekcionistu, viņš iekšēji cieš sāpes. No vienas puses, viņš zina, ka visu bija izdarījis godīgi, tāpēc uzslavu viņš ir pelnījis. No citas puses, vienmēr var izdarīt labāk. Tāpēc perfekcionisti komplimentiem bieži vien netic. Un apkārtējie laika gaitā pārstāj tos izteikt. Galu galā ārējā pasaule ir iekšējās pasaules atspulgs. Ja Tu pats sevi neatbalstīsi, kas cits to darīs?

Perfekcionisms nozog mūsu laiku

Viņš liek līdz galam lasīt neinteresantas grāmatas un skatīties neinteresantas filmas. Atceros, kad tik daudz reizes pārbaudīju savus darbus, ka no tā pilnīgi slikti varēja palikt. Tad vēlreiz tos atliku malā, lai vēlāk varētu apskatīt tos ar svaigu prātu. Un kā reklāmas laikos cieta dizaineri no visiem maniem "izlīdzini, te pavelc, te pastum, te milimetru pa labi, te krāsa par 3% tumšāka"...  Ahh, nogalināju es viņus ar savu perfekcionismu...

„Bet varbūt nejaušas "kļūdas" un ne pilnīgi "perfekti" attēli nav vērti tik daudz laika?" - ikviens man varēja jautāt. Bet mans iekšējais perfekcionists to nevarēja saprast.

Tiklīdz es sāku publicēt tekstus internetā, katru reizi, kad noklikšķināju uz "Publicēt", es noklikšķināju uz saviem iekšējiem dēmoniem, kas sacīja: "Nav jāgaida līdz rītdienai, lasi to vēlreiz, un vēlāk vēl dažas reizes pārlasi, a vēl labāk - nepublicē, kam vispār to vajag, tavas domas nav ne jaunas ne arī nekas oriģināls". Un es lasīju desmitiem reižu, katru reizi atrasdams ko pārrakstīt, ko pamainīt un pārtaisīt. Bet, kad sapratu, ka tas viss var turpināties līdz bezgalībai, un nav citu veidu kā pārbaudīt, vajadzīgs tas kādam ir vai nē, interesanti tas ir vai nē, vai ir jēga darīt to, ko es daru, un nepabeigt darbu līdz galam. Ievilku dziļi elpu un nospiedu "Poblicēt". Nevaru pat aprakstīt, cik daudz laika šie procesi aizņēma. Īsāk sakot, perfekcionists ir kā čūska, kas pati kož sev astē.

Perfekcionisms neļauj tev lepoties

Perfekcionistu kodekss saka: vienmēr var izdarīt vēl labāk. Un ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka izdarīts ir slikti. Tad ko tur lielīties? Ir jākaunās! Kad kāds slavē pefekcionistu, viņš iekšēji cieš sāpes. No vienas puses, viņš zina, ka visu bija darījis godīgi, tāpēc uzslavu viņš ir pelnījis. No citas puses, vienmēr var izdarīt labāk. Tāpēc parfekcionisti komplimentiem bieži vien netic. Un apkārtējie laika gaitā pārstāj tos izteikt. Galu galā ārējā pasaule ir iekšējās pasaules atspulgs. Ja tu pats sevi neatbalstīsi, kas cits to darīs?

Perfekcionisms baidās no visa, kas ir dzīvs

Jo tas, kas ir dzīvs, pastāvīgi mainās. Kad esat gandrīz sasnieguši pilnību, tas ņem un izaug. Vai nokrīt. Vai pieņemās svarā. Vai aiziet. Jo tas, kas ir dzīvs nebūs pilnīgs, bet perfekcionistu kodekss saka: nevar lepoties par to kas nav ideāls. Un izbaudīt arī to nevar. Un mīlēt? Un mīlēt ir grūti! Jo galu galā mīlestība nozīmē pieņemšana. Pieņemšana bez nosacījumiem kopā ar visiem trūkumiem un īpatnībām. Perfekcionists to vienkārši nevar izdarīt. Viņš var izlikties, ka neredz trūkumus un mocīties dēļ tā, bet pieņemt Jūs - tas nav viņa spēkos. Tāpēc arī perfekcionistu piesaista tas, kur mazāk dzīvības. Tur, kur mazāk trūkumu. Bet lai kas tur nebūtu, tur ir mazāk prieka…

Perfekcionisti mēdz stresot

Tiem eksistē tikai divi stāvokļi: viss ir ideāli vai viss ir slikti. Bet, kad viņu kodekss saka, ka ideāls nav sasniedzams, tad viss ir slikti. Bet, diemžēl, tā būs vienmēr. Labi ja vismaz nepaliks vēl sliktāk.

Sasniegumi perfekcionistus nepriecē, jo viņi ļoti baidās no kļūdām. Tiklīdz viņš kaut ko paveiks un parādīs citiem, uzreiz notiks kaut kas briesmīgs un apkaunojošs. Izrādīsies, ka varēja izdarīt labāk, vai kāds cits jau sen to dara, vai arī tas vienkārši nevienam nepatiks.

Process perfekcionistam arī nekad nav devis prieku. Un arī nedos, jo katrs darbs pamodina tik daudz bailes, ka visi spēki tiek vērsti lai, tiktu ar tām galā. Perfekcionists vienmēr vēlās kādu pārvarēt, tāpēc viņam prieks ir nepieņemama greznība. Viņš ir stingrs un nepadodās. Viņam nav laika priecāties. Var tikai stresot.

Perfekcionisms kavē radošo plūsmu

Īsts perfekcionists nekad neko nedarīs spontāni. Pēc jūtām, emocijām un pieredzes viņš nerīkosies. Tam, ko viņš parādīs citiem, obligāti ir jāiziet cauri loģikas tīklam. Un nepietiks ar vienu reizi. Nepieciešams izķert visu, kas neder un neizskatās labi. Kontrolēt visu, kas dzīvs. Tāpēc viss spontānais, tā pat kā radošais, būs apsvērts, atdzesēts un izanalizēts... Ir liela iespēja, ka perfekcionists tā arī neko neizdarīs. Jo pēc smalkas destilācijas processa spontānā ideja jau zaudēs dzirksteli un vienkārši perfekcionists to neīstenos. Jautājums ir tikai viens: vai perfekcionists saprot, kāpēc pēkšņi viņam palika garlaicīgi?

Perfekcionists izvairās no kļūdām

Viņš ir konservatīvs. Ja kaut kas kādu reizi izrādījās pareizs, liela iespēja, ka tas notiks arī otru reizi. Varbūt nebūs tik lieli panākumi, bet tomēr ar lielu varbūtību. Kļūdas perfekcionisti pieņem kā personīgu apvainojumu. Galu galā viņš kaut ko nepamanīja, pārāk maz gatavojās, nepareizi izvēlējās. Bet tas nozīmē, ka gatavoties nepieciešams vairāk. Cits ar tiem pašiem resursiem, izmēģinās trīs reizes, trīs reizes kļūdīsies, bet iegūs daudz labāku rezultātu. Bet perfekcionists tā nevar. Viņš nevar uztvert kļūdas kā tramplīnu uz panākumiem vai kā hipotēzi testēšanas praksei. Viņam kļūda ir dziļa trauma. Un būtu labi, ja neviens nekad viņam par to neatgādinātu.

Inovācijas? Kādas inovācijas? Nebojājiet perfekcionistam apetīti

Lai izvairītos no kļūdām perfekcionists velta vairāk laika nekā tas ir tā vērts.“ Tal Ben-Shahar „The Pursuit of Perfect“

Tomēr... Visos šajos iepriekš aprakstītajos veidos mūs moca ne jau kaut kāda mistiska vara, ko sauc par perfekcionismu, bet mūsu vēsture. Visas šīs nepatīkamās lietas ar sevi darām mēs paši. Ar savām rokām. Paši sevi noķeram, iemetam slazdos un sodām. Mēs neļaujam sev atpūsties, mēs nonicinām prieku uzreiz kā tikai tas mēģina parādīties, mēs neuzticamies saviem spēkiem un atturamies no rīcībām. Un šādas mūžizglītības prasmes mēs saucam par perfekcionismu. Tāpēc pilnības mērķi ir jāaplūko laicīgi: tas rod pretrunas mums pašiem ar sevi. Tas ne tikai kavē plūsmu, neļauj priecāties par sasniegumiem un liek baidīties no kļūdām, bet arī būtiski iznīcina mūsu iekšējo balansu.

Šeit ir daži padomi cīņai ar šo briesmoni, kuru savā grāmatā „The Pursuit of Perfect“ apraksta psihologs un daudzu grāmatu autors Tal Ben-Shahar:

• Atzīt savu perfekcionismu. Atzīt, ka perfekcionisms nav normāli, tas ir maksimāli attīstīta labo īpašību forma.
• Atteikties no galējībām (briesmīgi / ideāli) un atklāt "pietiekami labi". Tas atbrīvos jūsu spēkus, ietaupīs laiku un nervus, kas tika zaudēti bezjēdzīgā pilnveidošanās processā.
• Visgrūtākais ir pieņemt to, ka atbrīvoties no perfekcionisma nav iespējams. Var tikai ieraudzīt, kā tas izpaužas vienā vai citā dzīves jomā, un lēnām, bet sistemātiski, savaldīt to.

Lieliski padomi, kas apstiprinās dzīvē. Vienkārši ņemiet vēra dažas domas no manas dzīves pierdzes. Lai perfekcionistu varētu vājināt, ir nepieciešams sākt stiprināt tā pretējo pusi. Jēga ir tad, kad ir iekšējais līdzsvars. Tas ir tad, kad abas politaritātes ir vienlīdzīgas.

Es lieliski saprotu un pieņemtu to, ka perfekcionisms vēljoprojām ir ar mani, tikai tagad tas ir daudz draudzīgāks un mierīgāks. No dēmona pārvērties mazā velniņā. Un ļoti labi atstarojas viendabīgajos tekstos, vienādajos attālumos starp rindkopām, krāsu gammās un citos sīkumos. Tagad pirms teksta publikācijas tekstu lasu tikai trīs reizes. Un punkts! "Tad piedodiet pieļaujamās kļūdas" - klusi čukst mans iekšējais perfekcionists.

Un pat, ja jūsu perfekcionists ir aktīvs, uzrakstiet vienu domu visur, kur tik tas ir iespējams, lai to redzētu pēc iespējas biežāk:

‘DONE IS BETTER THAN PERFECT/PADARYTA YRA GERIAU NEI TOBULA’

Un tā ir taisnība. Pierādīts!

Raksts: balarama.lt