„Pašsabotāža“. Kā mēs liekam šķēršļus savai veiksmei?

99 % motivējošu rakstu, grāmatu un seminātu neatlaidīgi atkārto: “Nu cilvēk, saņemies beidzot! Uzstādi mērķus, izveido precīzu plānu, sagatavojies iespējamiem šķēršļiem un noskaņojies uzvarai! Tu to vari! Tu visu vari! Viss ir tavās rokās!“ Izklausās tik tiešām iedvesmojoši. Tomēr, kāpēc tūkstošiem plānu, vēlmju un mērķu tā arī paliek neiedzīvināti? Pirmkārt, vērts paturēt prātā, ka ideāli izplānoti plāni nestrādā. Vienmēr uzrodas force-majeure gadījumi. Piemēram, jūs netīšām noguliet pašu svarīgāko savas dzīves satikšanos, kurai tik ilgi gatavojāties, atkārtojāt visas iespējamās atbildes uz visiem iespējamajiem jautājumiem, četras stundas piemeklējāt apģērbu. Tomēr tajā liktenīgajā rītā pamodāties tieši tad, kad jau bija jābūt sapulcē. Varbūt jau izsenis sapņojat par to, ka jūsu raksti tiks publicēti slavenā laikrakstā. Te beidzot sen gaidītais pasūtījums klauvē pie durvīm. Jūs neko neuzrakstat. Pilnīgi neko. Nevienu rindiņu. Varbūt piedalāties svarīgā konkursā un no tā ir atkarīgas jūsu karjers perspektīvas. Jums ir vairākas idejas, tomēr nevarat izlemt kuru izvēlēties, tāpēc vērsieties pēc padoma pie draugiem, kuri vienbalsīgi saka: „Izvēlies variantu A, jo variants B – nekam neder“. Jūs neskaidru iemeslu dēļ izvēlaties B variantu un… zaudējat konkursā. Šādu scenāriju, kuri iet pretrunā ar veselo saprātu ir bezgala daudz. Tie ir kā ļauni zemapziņas joki. „Neskatoties uz to, ka šādi scenāriju var izklausīties kā neatbildības un veselā saprāta trūkuma piemēri, īstenībā “pašsabotāža” rodas no iekšējās vēlmes aizsargāties“, – to apstiprina amerikāņu psiholoģe Margaret Paul. Pagātnes balsis Kā gan tas sanāk, ka tiecamies pēc saviem mērķiem, esam gatavi strādāt, veltīt laiku un spēkus, maziem solīšiem tuvoties saviem sapņiem – lai pašā svarīgākajā momentā paši sev pieliktu kāju priekšā un pasludinātu saviem sapņiem streiku? Psihoterapeite, attīstības vadītāja, speciāliste Barbara Sher savā grāmatā „Wishcraft: How to Get What You Really Want“ iesaka veikt šādu vingrinājumu: atcerieties gadījumus, kad nebija izdevies sasniegt to, ko vēlējāties, kas tobrīt jums patraucēja? To var attiecināt uz jebkuru dzīves situāciju (piemēram, nenolikāt eksāmenu, darbā nokavējāt projekta termiņu, pirmā randiņa laikā uzvedāties neadekvāti utt.). Rakstot par šīm nelaimēm, jūs varēsiet izanalizēt un mēģināt saprast vai tajā brīdī bijis kāds motīvs sev kaitēt. Precesa laikā varat uzzināt daudz interesantu lietu, tomēr svarīgākais – sapratīsiet, ka jūsu atbildība šajās situācijās bija daudz lielāka, nekā jūs varētu padomāt. Tajās vietās, kur par savām neveiksmēm vainojāt ļauno likteni, apstākļu sakritības vai savu muļķību, ir bijusi loģiska likumsakarība: jūs itkā tīšuprāt visu darījāt tā, lai veiksmīgs iznākums būtu vienkārši neiespējams. Ir tikai viens jautājums: kāpēc tas bija vajadzīgs? Kāds bija ieguvums no tā, ka nepaveicāt to, kas bija saplānots? Kādu mērķu vadīti jūs uzvedāties un darbojāties pēc šī scenārija, kurā iekodēta vilšanās? Jā, jautājums – ne pats vienkāršākais, tomēr iedziļināties vērts, jo saņemtās atbildes var būt atslēga no šī „apburtā loka“. Vairākums, izvairīšanās no veiksmes cēloņu formējas bērnībā, kopā ar nostājām, kuras jums “ieliek” galvā tuvinieki un apkārtējie. Šīs nostājas klusi snauž dziļās zemapziņas krociņās tik ilgi, kamēs peldam pa ierasto scenāriju. Atliek tikai spert soli tuvāk saviem sapņiem, vēlmēm vai mērķiem un tūlīt iedegas sarkanā lampiņa, ieslēdzot “pašsabotāžas” mehānizmu. Bailes no veiksmes Lai arī cik tas nebūtu paradoksāli, tomēr ļoti bieži mūsu vēlmes iedzīvināt mērķus iet solis solī ar zemapziņas bailēm no veiksmes. Kā tās formējas? Piemēram, jūs visu bērnību esat dzirdējuši vecmāmiņas burkšķēšanu, ka visi bagātnieki - zagļi un afēristi. Varbūt vecāki attiecīgā gadījumā atgādinājuši, ka sievietes loma - būt mājsaimniecei, savukārt darbs un karjera – tām, kuras nesaprot dzīves jēgu. Iespējams jūsu hobiji un sapņi tikuši noniecināti: piemēram, mediķu ģimenē tik kritizēta vēlme kļūt par mūziķi? Varbūt nicinoši runāja par veiksmīgiem cilvēkiem, savukārt jūsu sasniegumi tika ignorēti un kritizēti? Varbūt tieši otrādāk: vecāki uzstāja nemitīgai veiksmei, labākajiem rezultātiem, sasniegumiem un tagad - pieaugot, jūs tā arī turpiniet, ejiet pret sistēmu un cenšaties pierādīt, ka esat mīlestības vērti ne tikai tad, kad piepildiet viņu vēlmes? Bērnībā atkārtotās patiesības un nostājas formē to, kā cilvēks traktē veiksmi, šādā gadījumā, pašu baisāko cerību piepildīšanos. Aizveriet acis un iedomājieties, ka esat piepildījuši viskvēlāko sapni: saņēmāt Nobela prēmiju, kļuvāt par prezidentu, vadiet pasaules līmeņa uzņēmumu… Vienu vārdu sakot, nieierobežojiet savas fantāzijas. Iedomājieties pilnīgi nopietni, jo skaidrāk un detalizētāk, itkā tas notiktu pa īstam. Ko jūs sajūtat: prieku, iedvesmu, laimi? Vai otrādāk: paniku, trauksmi, neizpratni? Aplūkosim nedaudz banālākas iespējas: iespējams, ka sapņojot par jaunu amatu vai savu uzņēmumu, iekšēji baidāties, ka draugiem sāks skaust? Baidāties, ka nevarēsiet veltīt pietiekoši laika vecākiem un nopelnīciet nepateicīgas meitas titulu? Kad ar jūsu spējām var nepietikt biznesa attīstīšanai? (Nereti no veiksmes izvairās sievietes, kuras baidās, ka augsti ienākumi un visas iespējas parūpēties par dzīvi negatīvi ietekmēs attiecības ar vīriešiem vai ģimeni.) Paskatieties apzinīgi: vai nejūtat noteiktu atvieglojumu, kad jums neizdodas – neizpildiet uzdevumu vai nesasniedziet izvirzīto mērķi? Viss paliek pa vecam, nekāda stresa, nekas nav jāmaina. Jūs vēl reizi pārliecinājāties par to, ko zinājāt jau iepriekš: jums tik tiešām nav īpašu talantu vai spēju, jūsu liktenis – būt kā visiem, savukārt debesīs esošās zvaigznes domātas citiem. Nemanot nonākat tajā punktā, kur pat nemēģinat izmēģināt ko jaunu, neizrādiet iniciatīvu, jums ir kauns par savām domām, baidāties izteikt savu viedokli un ļaujiet visu darīt drosmīgajiem. Ko darīt? Ja vēlaties pašrocīgi rast risinājumu šai problēmai, pirmais solis – godīgi izanalizējiet situācijas, kurās jums nepaveicās, kurās jūs pats sev traucējāt sasniegt mērķi. Tām visām ir viens scenārijs. Kāds tas ir? Kā jūs uzvedāties, ko darījāt? Kā jutāties, kāds bija iekšējais jūsu stāvoklis? Ko domājāt un kam ticējāt? Ko visbiežāk teicāt, brīdī, kad plāni sagruva? Kā reaģēja un kā pret jums attiecās apkārtējie? Uzmanīgi izanalizējot šos aspektus jūs ievērosiet rezultātu, kuru saņemsiet, nesasniedzot mērķus, neiedzīvinot sapņus, uziesiet „savisabotāžas“ un baiļu no veiksmes iemeslus, kuri piespiež jūsu zemapziņu domāt, ka izvairīšanās no veiksmes ir drošs un noderīgs dzīvesveida modelis. Tad varēsiet ceļot tālāk. Lai arī vienkāršs ieteikums: uz papīra lapas uzrakstiet iekšējo dialogu, kurš norit starp jūsu vēlmēm un “pagātnes balsi”. Piemēram, jūs sakat: „Es vēlos kļūt par dizaineri, jo jau no bērnības man patīk zīmēt, un kas nav bezsvarīgi, man ļoti labi sanāk“. Ieklausieties protestējošajā balsī: „Šādu dizaineru – vairāk nekā vajadzīgs, ar tavu talantu nebūs gana, lai kaut ko sasniegtu“. Atrodiet argumentus: „Neviens nevar būt pārliecināts par to, kā būs, ja neizmēģinās. Savukārt, ja man trūks talanta, es to varēšu kompensēt ar savu rūpību un nepārtraukto mācīšanos“. Un tā tālāk. Tiklīdz sajutīsiet, ka tik tiešām esat uzvarējis šajā cīņā un paši tam ticat. Trešais etaps, bet kura nav iespējamas pārmaiņas – jauna scenārija izveidošana: citas domas, citas reakcijas, citas darbības. Tam var būt nepieciešams krietni vien vairāk laika, tomēr rezultāti ne tikai patīkami pārsteigs, bet mainīs arī jūsu dzīvi. Ja skataties uz citiem, kas to jau ir paveikuši, tad varat izdzirdēt to, cik patīkami viņiem tagad ir dzīvot, un neviļus padomājat, ka viss notika pats no sevis – nemāniet sevi. Nevienam nekas nav noticis pats par sevi. Visi ir gājuši cauri tiem momentiem, kad visu ir gribējies mest pie malas, kad nav bijis spēka, motivācijas, kad bijis ļoti grūti. Ja patstāvīgi nav sanācis izrisināt problēmas, atcerieties, ka neesat vieni un vienmēr varat atrast palīdzību. Varat vērsties pie psihologiem, psihoterapeitiem, izglītības vadītājiem, speciālistiem, meditāciju vai citiem guru. Katram atbilstoši vajadzībām un nepieciešamībām. Svarīgākais, lai dzīvē būtu ne tikai sāpes, vilšanās vai skumjas, bet prieks, lepnums par sevi un patīkami brīži. Raksts: balarama.lt